“Dinsberģa un mūsu ceļš uz seno skolu” Skolotāja solīja, ka šodien brauksim uz senu skolu. Skolu, kas tagad ir muzejs. Pa ceļam skolotāja pastāstīja, ka senajā skolā nebija pidspalvu un burtnīcu. Grāmatas bija tikai skolotājam.

Pērc man staltu cepurīt,
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā ieti man gribas!
(Auseklis)
   Senajā skolā viss ir citādi nekā mūsējā! Soli gari, tumši, skolēni sēž viens otram blakus un raksta ar zoss spalvu, pamērcējot tintē! Īstu zoss spalvu. Neiznāk neko glīti. Un ļoti ātri noķēpājas rokas. Tinte ir tāds šķidrums pudelē. Pudele ar tinti  katram sava un stāv uz sola ielikta tādā kā bedrītē. Mēs arī rēķinājām galvā! Atbildi rakstījām ar grifelēm uz melnām tāfelītēm. Tas bija daudz ērtāk.
Senie vārdi, kas izklausījās kā svešvārdi  – piemēram, zemniks, Dundagas izloksnē.
   Tāpat kā mūsdienās, arī senlaikos skolnieki – aušojušies, nebēdņojušies un darījuši īstas blēņas. Piemēram, pārlējuši tinti no vienas pudelītes citā, apēduši kāda skolēna ēdienu. Senos laikos skola nav sākusies 1.septembrī. Tas ir neticami! Bērni skolā gājuši no Mārtiņiem līdz Jurģiem. „Ir nu gan viņiem bijušas garas brīvdienas!”  tā mēs nospriedām. Taču skolotāja sacīja, ka bērni piedalījušies lauku darbos – agri cēlušies un smagi strādājuši.
   Kubalu skolā strādājis kāds ļoti ievērojams skolotājs Ernests Dinsbergs. Viņš gan skolēnus nekad nav sodījis, un bērni jutušies ieredzēti. Viņš bijis gan skolotājs, gan rakstnieks, gan tulkotājs. Ernests Dinsbergs esot latviskojis mums tik zināmo Ziemassvētku dziesmu „Ak, eglīte!” Par latviešu valodu viņš rakstījis tā:
„Skani,skani allažiņ,
Mīļā mātes valodiņ!
Kāpi ār` no veciem kaktiem,
Vec` aizmirsta dziesmiņa!
Atskani iekš tautas rakstiem
Ziedi katrā sirsniņā!”
Tas dzejolis skan tomēr mazliet dīvaini.
   Kubeles skolā mācījies ievērojamais latvietis Krišjānis Barons. Vēlāk, kad sākusies tautas dziesmu apzināšna un sūtīšana, arī skolotājs Dinsbergs sūtījis Dundagā pierakstītās tautas dziesmas savam kādreizējam skolniekam – dainu vācējam un kārtotājam Krišjānim Baronam.
   “Talsi ar omu un mugursomu”. Iepazīšanās ar Talsiem sākās Ķēniņkalnā – tā pakājē jau simts gadus atrodas Talsu Tautas nams. Mums izsniedza krāsainas mugursomas, un tad devāmies Talsu ielās un laukumos, iepazināmies ar dažādiem amatniekiem un redzējām, kā viņi strādā. Redzējām īstas stelles. Varējām pat pamēģināt aušanu! Pētījām, ko var pagatavot no ādas, tās ir dažādas praktiskas lietas, kā piemēram, maciņus un dažādas rotaslietas, arī auskarus. Redzējām arī, cik daudz dažādu apģērbju un ikdienā lietojamu lietu izgatavo no lina.
   Gide stāstīja teikas par to, kā radies Talsu ezers un Talsu pilskalns, un pārģērbušies, mēs to izspēlejām.
Uzzinājām par Kārli Amendu, kurš sarakstījies ar Eiropas Savienības himnas mūzikas autoru Ludvigu van Bēthovenu,  bijis viņa draugs.
   Talsos ir deviņi pakalni. Mēs uzkāpām katrā no tiem. Baznīckalnā ir luterāņu baznīca. Baznīckalnam kaimiņos ir Pilskalns un Dzirnavkalns. Tiguļkalnā atrodas Talsu novada muzejs.
   Noslēgumā mēs katrs saņēmām skaistu diplomu un skatu kartiņu, kuru varam kādam uzdāvināt.
   Luīze: „Man vislabāk patika tas, ka varēja rakstīt ar zoss spalvu. Ļoti grūti bija precīzi vilkt burtus.”
   Grieta: „Man gan labāk patika rasktīt ar grifeli uz melnās tāfeles. Rakstīto ātri varēja nodzēst vai labot.”
   Ričards: „Mēs rēķinājām teksta uzdevumus. Galvā! Tas bija interesanti!”
   Emīlija: „Man patika skolotāja istabiņa otrajā stāvā. Maza. Tur bija dīvāniņš, skapis, ko skolotājs Dinsbergs pats taisījis, un klavieres.”
   Renāte: „Es nevaru pateikt, kas bija pats labākais. Man patika viss!”
   Emīlija: „Mēs piedalījāmies teikas inscenējumā. Spēlējām dažādas lomas! Viens bija karalis, cits – raganas dēls Jurģis, Luīze bija Ezers, kas visu nogremdēja…”
   Deivids: „Mēs kāpām dažādos Talsu pakalnos. Tas nemaz nebija tik viegli. Interesanti bija!”