Pirmā pietura bija Līgatnes padomju slepenais pazemes bunkurs. Es tur biju bijis un secināju, ka neko neatceros no pagājušās reizes. Tur mūs vadāja tāda forša gide, vārdā Sarmīte. Viņa mums izstāstīja par šī bunkura galveno nozīmi, un tad mēs sākām doties lejā. Ja pareizi atceros, bunkurs bija 9 metrus zem zemes, tajā satilpa apmēram 250 cilvēki, un tur varēja nodzīvot trīs mēnešus ar visiem vajadzīgajiem resursiem. No bunkura visiespaidīgākā vieta likās gaisa filtrēšanas istaba, jo tur Sarmīte mums nodemonstrēja vienu no šiem gaisa ventilatoriem.
   Pietura numur divi bija Līgatnes dabas parks. Tāpat kā ar bunkuriem – tiešām iesaku apmeklēt! Pašlaik ļoti modē ir braukt uz Siguldu skatīties, kā lapas krāsojas. Šajā dabas parkā bija simt reizes skaistāk. Tur bija koka laipa pāri stāvam kalnam. Tad mēs gājām pa vēl vienu laipu, kur pa apakšu staigāja lāči. Pēc tam vēl lūsi un mežacūku redzējām. Patiesi iespaidīgi! Vislabāk no šī objekta man patika lāči. Tā sajūta, ka tev lāči pa apakšu staigā, ir neaprakstāma!
   Pēdējā vieta Līgatnē, kur piestājām, bija milzīga smilšakmens klints – Zvārtes iezis, kas atrodas Amatas upītes krastā. Mēs ar draugu uzkāpām pašā klints virsotnē. Bija mazliet baisi, teikšu godīgi, bet visnotaļ iespaidīgi.
   Ceļš mājup arī bija ko vērts. Kurzemē tādu skatu nav. Kalni un lejas, kalni un lejas! Un kad uzbrauc kalnā, tad lejā paveras skats ar dzelteniem un oranžiem kokiem.
   Kopumā man ļoti patika šī ekskursija. Visvairāk patika ar draugiem pavadītais laiks, jo tādā sastāvā mēs pēdējo gadu esam kopā. Un arī šīs ekskursijas iespaidiem būs kāda vieta manās atmiņās par skolas laiku.