Senās prasmes Pastariņa muzejā

Senās prasmes Pastariņa muzejā

2018-12-14, 05.56

 

Skolas soma LV100

    Neparastais vārds “PASTARIŅŠ” izklausās mīļi, bet mēs to nelietojam. Mēs pat nezinājām, ko tas īsti nozīmē. Skolotāja paskaidroja, ka pastarītis, pastariņš ir pēdējais bērns ģimenē. Tad mēs arī noskaidrojām, kurš klasē no mums ir pastarītis, kurš vecākais un kurš vidējais bērns ģimenē.

   Pastariņa prēmiju reizi divos gados pasniedz bērnu grāmatu autoriem un ilustratoriem.  Un ir arī Pastariņa muzejs! Un nu mēs, 4. klases skolēni no Ugāles vidusskolas, to apmeklējām!
   Muzejā mūs laipni sagaidīja, sadalīja divās grupās, nomazgājām rokas un uzreiz lika pie darba! Mums pašiem bija jāveido rupjmaizes klaipiņš! Tas nav viegli! Klaipiņu likām uz kļavlapām, kas vēl ļoti smaržoja pēc rudens. Uz krāsni kukulītis dodas tikai tad, kad uz tā uzvilkta sargājoša un svētījoša latviešu rakstu zīme. Mēs uzvilkām pērkonkrustu.
   Salikt puzli no klucīšiem. Vajadzēja palauzīt galvu, lai veikli izdotos salikt pareizu attēlu.
   Mēs visi kopā sēdējām ap tik garu galdu, kāda nav nevienā mājā! Cik labi, ka varam redzēt viens otru! Ko mēs darījām? Paši gatavojām sviestu! To procesu sauc “sviesta kulšana”. Izmantojām koka karoti un pacietīgi maisījām, maisījām, maisījām… pēc laiciņa bija sūkalas un sviesta pikucis. Domājām – gatavs, bet tad sviestu, lai tas ilgāk glabātos, vajadzēja skalot. Skalošana vajadzīga arī tāpēc, lai sviestiņš nepaliktu rūgts. Pagatavotajam sviestam piejaucām klāt sāli. “Es domāju, ka to nevarēs sagaršot, bet varēja!”  saka Anna.
   Mēs darījām arī kaut ko ļoti dīvainu – plucinājām vilnu. Bija jāpaņem mazs aitas vilnas pikucītis, jāplūkā un jālasa ārā katrs niecīgākais gruzītis, līdz pikucītis viegls un caurspīdīgs kā mākonītis. Šis darbs mums patika, jo, kamēr mēs čakli strādājām, klausījāmies pasaku. Mēs uzzinājām, ka tāda atmosfēra bijusi senos laikos – visi čakli strādā un klausās kādu stāstu, pasaku, min mīklas vai dzied. Rokas pēc tāda darba palika tādas taukainas.
   Mēs mācījāmies gludināt veļu ar senlaiku paņēmienu. Bez elektrības un gludekļa. Ar veļas rulli. Ļoti neparasti!
   Nākamais interesantais darbs bija puzuru gatavošana. Puzurus gatavo no salmiem un dzijas. Salmus sagarinājām paši. Katrs savu puzuri varējām vest mājās. Daudzi no mums tina saulītes.
   Pirmssvētku laikam ļoti piestāv piparkūku smarža. Daudzi no mums ģimenē cep piparkūkas, bet cept smaržīgos cepumus kopā ar pārējiem klasesbiedriem ir pavisam citādi! Mēs paši veltnējām mīklu – nu tā, riktīgi plānu! Varējām izvēlēties jebkuru formiņu un paši likt piparkūkas uz plāts. Lai piparkūkas būtu glītākas, apziedām ar olu un bērām virsū krāsainus cukurkriksīšus. Piparkūku kārdinošā smarža piepildīja visu telpu.
   Kad krietni bijām pastrādājuši, gājām rotaļās, piemēram, “Kaza un vilks”. Spēlējām dažādas spēles, arī Pastariņa mīļāko – nūjas vadīšanu starp celmiem!
  Tad mūs aicināja pie lielā saimes galda! Cik brīnumgarda bija pašu ceptā siltā maizīte ar dzelteno svietu! “Katru dienu varētu tādu ēst pusdienās!” Skolotāja gan domāja, ka tik labi garšoja tāpēc, ka pašu cepta.
   Kad maizīte bija apēsta, pienācās saldais. Piparkūkas un tēja! Brūnas, smaržīgas un kraukšķīgas pašas prasīt prasījās mūsu vēderos. Estere, kura vislabāk pazīst tēju garšas, apgalvoja, ka bija trīs dažādas tējas – gaiļbikšu, piparmētru un liepziedu.
   Mēs ļoti priecājamies, ka bijām Pastariņa muzejā! Tur bija tādi darbi, ko kādreiz ikdienā darījušas mūsu vecvecmāmiņas. Tad nebija ne datoru, ne televizora, pat ne radio! Bet domājam, ka viņām bija interesanta bērnība.

Ceturtās klases skolēnu stāstījumu apkopoja
Sandija Brūvere