Sen dzirdēju, nu redzēju…

Sen dzirdēju, nu redzēju…

2018-12-07, 07.31

 

Skolas soma LV100

   2. decembra pēcpusdienā Ugāles  vidusskolā viesojās folkloristi no Alsungas – suiti. Man par pārsteigumu pārsvarā kungi. Staltu stāju, koši melnos svārkos, cepurēs un, kas likās neparasti, zābakos.

“Te saulrieta debesis dzelteni sārtās,

Ievas Priekules foto

Kāds aizdedzis bija tās suitu krāsās…”
   Par suitu unikālo nemateriālās kultūras mantojumu, kas ierakstīts UNESCO pasaules nemateriālās kultūras sarakstā, biju dzirdējusi vairākkārt, bet tuvākas saskarsmes pieredzes ar suitiem nebija.
    “Kāpēc jums tik īpatnēji tērpi?” jautājām. Jā, tie esot melnie bruslaki ar divrindu pogām. Un tāda apģērba valkāšana sākusies no tālā 1623. gada, kad muižnieks Johans Ulrihs fon Šverings apprecējis katolieti, poļu muižnieka meitu Barbaru Konarsku. Nostāsti vēstī, ka visi, kas no luterticības pārgājuši katoļticībā, varējuši valkāt šos greznos pusmēteļus un sievu tērpus, kas izcēlās ar košām saulrieta (tā paši suiti uzsver) krāsām. Bruslaks izšūts ar linu diegu un kopā ar to nēsā sleņģeni. Pusmētelim ir divrindu pogas, kuras gatavotas vai nu no bronzas, vai no misiņa, vai perlamutra. Krekli balti un izšūti. Neparasti likās, ka vīri valkā maučus, vai kā paši saka: “dūrgalus”. Mākslinieku koptēlu papildināja kapūzene jeb ratene – tā ir tūbas cepure.
   Sieviešu lepnums un arī turīguma rādītājs no seniem laikiem ir sakta. Greznākās bijušas dižās saktas “trīsrindes”, kuru virsmu rotā trijās koncentriskās rindās sakārtoti  uzpirksteņveida burbuļi  un sarkana stikla akmeņi (zīles).
   Visi mākslinieki spēlēja dūdas. Tik neparasta skaņa! Arī pats instruments piesaista uzmanību – it kā liela soma ar vairākām stabulēm.
   Vakara gaitā ievēroju, ka katrs mākslinieks uzstājoties izmanto vairākus mūzikas instrumentus – ermoņikas, celma bungas, bukuragu, koka karotes (ritma uzturēšanai), mutes harmoniku (blumīzeri), kokli, stabules.
Uzzinājām, ka dūdas muzicētāji gatavo paši vai sadarbojas ar meistariem. Dūdām, piemēram, izmanto kazas ādu. Koka karotes, ar kurām sit ritmu, ir vairāk kā simts gadus vecas.
   Mākslinieku dziedāšanas maniere arī neparasta. Klausījāmies suitu ziņģes, burdona dziedājumu un Ziemassvētku dziesmas. Dažām dziesmām zinājām vārdus, bet, dziedot līdz, pamanījām, ka atsevišķus vārdus ciemiņi izrunā citādāk kā mēs. Vēl joprojām viņi lieto seno izrunas formu mīksto “r”.
   Par humoristiska satura dziesmām mēs smējāmies, un likās, ka māksliniekiem tas patīk (dziesma “Kad es biju jauns puišels”). Pārsteidzoši bija, ka dažās dziesmās bija starpsaucieni, piemēram, “uh!” vai kāds cits. Nekad nedzirdēti piedziedājumu vārdu salikumi, piemēram: “jū ellerī, jū ellerā…”.
   Dziedāšana mijās ar muzikāliem priekšnesumiem, kad varējām izbaudīt stabules solo, vai, atskaņotās  melodijas plūdumā klausoties, iztēloties suitus saulrietā pie jūras.
   Rotaļās ejot, mums piebiedrojās viešņa. Visus rotaļu gājienus viņa izpildīja tikpat enerģiski kā mēs.
   Alsungas viesi pārsteidza ar savu vienkāršību, atsaucību un laipnību. Man liekas, ka viesiem patika mūsu interese par suitu dzīvi. Par savu novadu runājot, mākslinieku balsī dzirdams lepnums, pārliecība un degsme. Tradīciju pārmantošana, novada  folkloras īpatnību stingra glabāšana un dziedāšana veido suitu savdabīgo identitāti.
   Pavadījām jauku vakaru ar trīs suitu vīriem un vienu suiteni, kas pārstāvēja plašo suitu kolektīvu klāstu – “Suitu dūdeniekus”, “Suitu muzikantus”, “Suitu sievas”, “Suitu vīrus”, “Četrus  vējus”.
   Dziesmas izskanējušas, instrumenti nolikti, bet atmiņā paliek stiprais, īpatnējais dziedājums:
“Kur tik skanīgas jums balsis? –
Prasu suitu dziedātājām.
– Noslēpumu izpaust varam –
Mēs pie jūras dziedāt gājām.
Un ar viļņiem un ar vēju
Sacentāmies agri rītos,
Kad no zvejas vīri brauca,
Lai tie miglā nemaldītos.”
(dzejnieka A. Auziņa veltījums suitu dziedātājām)
   Lai šī bagātā un vērtīgā tikšanās ir labs pamudinājums nopietnāk pievērsties sava novada, ciema, kultūras un folkloras tradīcīju izpētei un iedzīvināšanai.

Megija Indriksone